Mans darbs ir mans devums Latvijai.
Latvija, valsts – vārdi, kurus dzirdam un izrunājam ik dienu. Reizēm ar mīlestību, lepnumu,- nereti ar nopēlumu un izmisumu. Valsts dzimšanas dienas priekšvakarā aizdomājos par tautā nu jau folklorizēto teicienu „Mīlu šo zemi, bet nemīlu valsti”. Nemīlēt valsti nozīmē nemīlēt un necienīt cilvēkus, kuriem ikdienā uzsmaidām, ar kuriem dalāmies savos pārdzīvojumos, ar kuriem kopā strādājam. Valsts nav nekas abstrakts, tie esam mēs, kas šeit dzīvojam.
Pēdējo nedēļu kontekstā, kad mūs visus kāda ministre mēģināja sadalīt mūsu valsts un svešas valsts labklājības cēlājos, uz sarunu aicināju Jāni Reķēnu, SIA „Liepājas tramvajs” autosaimniecības pārraugu, kas šajā uzņēmumā nostrādājis 45 darba gadus. Viņa dzīves gājums nav ilustrēto žurnālu vākiem saistošs, bet tik līdzīgs daudziem, kas ikdienu pavada, neuzkrītoši kalpojot savai zemei.
Jānis uzaudzis Jūrmalciemā, kuplā zvejnieku ģimenē, kas turas kopā arī šodien, grūtā brīdī balstot viens otru.
-Esmu pēckara bērns. Ģimenē bijām astoņi bērni, pieci brāļi un trīs māsas. Viegli nebija, bet badu necietām. Rudenī mucās sasālīja siļķes, paši izaudzējām cūciņu. Kūpināta gaļa un zivis mātei vienmēr bija ko galdā likt. Visi izaugām.
Padomju laikā bija ļoti stingri, retu reizi tēvs varēja paņemt kādu līdzi jūrā. Pat uz pludmali iziet bija atļauts vienā vietā un arī tikai dienas laikā. Robežsargi dienu un nakti uzraudzīja pierobežas zonu. Nedrīkstējām brīvi staigāt pa savu zemi.
Tēva arodu gan neviens no mums tālāk neturpināja. Man no bērnības vairāk patika ķimerēties gar tehniku, tā arī 1967. gadā sāku strādāt tramvaju parkā par atslēdznieku. Vēlāk par šoferi, līdz man uzticēja pārraudzīt visu auto saimniecību.
Jānis ar aizrautību un, manuprāt, tikai vīriešiem saprotamu mīlestību stāsta par tā laika automašīnām – 1936. gadā ražoto Volvo kravas mašīnu, kas palikusi kā trofeja no vācu armijas, Krievijā ražotajiem spēkratiem, kam kabīnē nebija apkures un ziemas laikā logi sala ciet.
-Atceros, kā pašu galdniecībā uzbūvējām Volvo mašīnai būdu, ielikām koka solus un braucām ekskursijā un Ļeņingradu. Visi sēdēja, neviens nesūdzējās, jautri bija! Šodien tas liktos neiespējami.
Apvaicājos, kam tramvaju parkā nepieciešama galdniecība. Liels bija mans pārsteigums, ka šeit paši būvējuši tramvaja vagonus no koka. Izrādās, tas nav nemaz tik sen! Gluži tāpat kā pirmais televizors Jūrmalciemā kaimiņu mājās, melnbaltā kino seansi Nīcas skolā. Viena cilvēka mūža garumā piedzīvot tādas pārmaiņas- no patafona līdz modernākajiem datoriem un mobilajiem telefoniem. No Žiguļiem līdz Latvijas lepnumam- Dakāras rallija Oskariem, kam ātruma kārbas Jāņa rokām saliktas.
-Reizēm neticas, kā tehnoloģijas attīstījušās, kā dzīve gājusi uz priekšu. Ir sajūta, ka laiks rit arvien straujāk. Aizvien vairāk tā pietrūkst, bet vajag reizēm to skrējienu apturēt un apstāties, domas sakārtot. Tad sēžos uz motocikla un, izbaudot brīvību, ko dod tāds brauciens, dodos pastaigāt pa mežu.
Dzīvē daudz pieredzēts, bet visvairāk esmu laimīgs, ka piedzīvoju Latvijas neatkarības atgūšanu. Padomju propagandā uzaudzis, pat vispārdrošākajos sapņos nevarēju iedomāties, ka kādreiz mūsu zeme būs brīva. Man pirmās cerības un vēlāk arī ticība parādījās, kad abas Vācijas apvienoja. Tad nodomāju – atpakaļceļa vairs nav!
Baiss laiks bija, kad brīvību aizstāvējām uz barikādēm. No tramvaju parka ar autobusu uz Rīgu aizbraucām kādi 20 vīri. Mūsu postenis bija Doma laukumā. Tur ar plikām rokām bijām gatavi stāties pretī tankiem. Kad virs galvām sāka riņķot krievu helikopteri, bijām gatavi, ka nupat „ies vaļā”. Dažreiz man jautā, vai nebija bail. Nē, tās nebija bailes, bet tāda kā nolemtība, ka stāvēsim līdz pēdējam vīram, mums nebija tiesību atkāpties.
Ja šodien atkārtotos kas līdzīgs, es nestāvētu malā, brauktu atkal. Viennozīmīgi.
Jautāju Jānim, vai viņš jūtas drošs par Latvijas, par savu mazbērnu nākotni.
-Esmu pārliecināts, ka mani mazbērni piedzīvos Latvijas augšupeju. To es novēlu visiem! Paskat, kā Liepāja mainās, kā attīstās. Prieks! Tā būs arī visā valstī. Tikai pašiem ir jāstrādā, bez darba nekas nebūs, neviens mums labklājību klāt nenesīs.
Pats gribētu vēl piedzīvot jaunus un modernus tramvajus Liepājā. Un es tam ticu. Katru gadu mūsu uzņēmumā, kopš pašreizējā direktora Aigara Puka laikiem, notiek kādas labas pārmaiņas. Pabeigsim jauno tramvaja līniju, atjaunosim veco, gan jau pienāks kārta arī tramvaja vagoniem. Ja es neredzētu uzņēmuma attīstības iespējas, vairs nestrādātu. Kaut gan saka, ka no Liepājas tramvaja neviens pats labprātīgi neaiziet- kas atnāk, tas paliek. Kolektīvs mums kā viena ģimene, nezinu, kur vēl tā ir.
Kamēr vien varēšu, kamēr vien būšu šeit vajadzīgs un noderīgs, strādāšu. Vienmēr esmu centies savu darbu padarīt priekšzīmīgi, lai mans pienesums būtu cienījams. Tikai tad ir gandarījums par padarīto. Mans darbs ir mans devums Latvijai.
Daudz laimes mums visiem Latvijas dzimšanas dienā!
Ar īstu Latvijas patriotu Jāni Reķēnu sarunājās Dace Gruntmane atpakaļ
