Aptauja

Vai atbalstāt Pilsētnieka bankas karti norēķiniem par braucienu sabiedriskajā transportā

  • Kopā nobalsojuši 202 cilvēki
Vecākas aptaujas

LIEPĀJAS TRAMVAJS - viens no sabiedriskā transporta veidiem Liepājā. Tā ir vecākā elektriskā tramvaja līnija Baltijā,  un Liepāja ir viena no trim Latvijas pilsētām, kur ir pieejams tramvajs.

Maršruta līnijas kopgarums šobrīd ir 14,8 kilometri. Tas savieno Liepājas ģeogrāfiski centrālajā daļā esošo Jaunliepāju (Liepājas Metalurga rajonu) ar Dienvidrietumu mikrorajonu un Ezerkrastu, pa ceļam šķērsojot daļu pilsētas centru un pietuvojoties Jūrmalas parka rajonam Vecliepājā. Visa maršruta izbraukšana vienā virzienā aizņem vidēji 30 minūtes. Kopā Liepājas tramvaja maršrutā darbojas 36 pieturas. Pa 18 katrā virzienā. Šobrīd tas ir ātrākais tramvajs Latvijā, jo tā vidējais ātrums sasniedz 17,25 km/h Liepājas tramvaja līniju apkalpo Tatra KT4  tramvaji, kādi Baltijā sastopami vēl tikai Tallinā, Igaunijā. 2013. gadā ir pabeigta Liepājas tramvaja līnijas pagarināšana no Dienvidrietumiem uz mikrorajonu Ezerkrasts-2, paredzot tramvaja apgriešanās apli tiešā Liepājas ezera piekrastes tuvumā.
 
VĒSTURE
Tram, tram, taram – vai tad kāds ikdienā domā, ka tām sliedēm un vadiem, kas stiepjas no viena pilsētas gala līdz otram, ir arī sava vēsture. Tagad tā ir ierasta parādība - klabošie vagoniņi uz sliedēm, bet savulaik uzdrošināšanās ieviest elektrisko dzelzceļu bija vērā ņemams pilsētas tēvu solis pretim progresam un Liepājas elektrifikācijai.
 
1894. gads
Liepājas pilsētas varas vīri kaļ biznesa plānus par elektrības un tramvaja ieviešanu. Šai sakarā pat nodibina speciālu komisiju, kurai uzdod cēlu misiju – izstrādāt tam laikam ļoti progresīvus nosacījumus ielu dzelzceļa izbūvei. Galvenie noteikumi : projektam jābūt drošam un lētam. Pilsētas tēvi saņem visdažādākos piedāvājumus – no zirga tramvaja līdz pat tramvajam ar gāzes dzinēju. Par labāko variantu atzīst Kontinentālā elektrisko uzņēmumu sabiedrības Nirenbergā projektu.
 
1897. gads
9. Jūlijs ir tas datums, kad Liepājas valde tās galvas Hermaņa Adolfi personā noslēdz ar Kontinentālā elektrisko uzņēmumu sabiedrības Nirenbergā abpusēji izdevīgu līgumu „Par elektriskā dzelzceļa un elektriskās stacijas būvi un izmantošanu Liepājā”. Tā tramvaja ienākšana rada elektroenerģijas ieviešanu rūpniecībā un ielu apgaismošanā. Lielais solis pretim progresam ir sperts. Līgums paredz, ka uzņēmēju sabiedrība maksā daļu no ienākumiem pilsētai, un 40 gadu laikā sliežu ceļš, spēkstacija ar tās ēkām un ierīcēm labā darba kārtībā kļūst par pašvaldības īpašumu. Jāatzīst, arī toreiz naudīgi projekti neiztika bez korupcijas skandāliem. Vēlāk atklājās, ka pilsētas galva Adolfi patvaļīgi pagarinājis pašvaldības tiesību atpirkšanas termiņu par pieciem gadiem – no 15 uz 20. Par to viņš saņēma papildinājumu līgumā – 20 000 rubļu kā atlīdzība pilsētai tiek tieši nodota Liepājas - Aizputes dzelzceļa dibinātājiem, bet viens no viņiem bija pats Adolfi.
 
1899. gads
Valdība akceptē šo projektu, Liepājas pilsētas valde nodod zemes gabalu netālu no stacijas K.Barona (Rīgas) ielā Nirenbergas sabiedrības rīcībā, lai tā nekavējoties uzsāktu spēkstacijas būvi. Maijā ražotne ir uzcelta, jau augustā tajā ievieto Nirenbergas elektrības akciju sabiedrības Agr. Šukert un Co uzmontētās iekārtas. Vienlaikus uzsāk arī sliežu un elektrisko gaisa vadu būvi. Projekts paredzēja tramvaja ceļu divos virzienos – viena savienoja Aleksandra (Brīvības) ielu ar Rīgas ielu pie stacijas, Lielo, Tirgus, Pētera (Kuršu) un Mēmeles (Klaipēdas) ielas ar Vilhelmīnes laukumu ( iepretī tagadējai Zemnieku ielai). Otrs virziens – tā sauktā Karostas līnija. Ar militārās priekšniecības atļauju sliedes lika no Karostas kanāla pa Lazareva (Oskara Kalpaka) ielu, tad Suvorova, nonākot līdz Graudu ielai, Kūrmājas prospektam, pieķerot klāt Jūrmalas parku un pa Rožu ielu aizkļūstot līdz Apgabaltiesas namam (tagad Liepājas domei). Kopā tramvaja līnija stiepās 10 kilometru garumā, kuru vēlāk gan saīsināja. 
Tikai pēc tam, kad tramvaja līnijas nodeva ekspluatācijā Liepājā, Kontinentālo elektrisko uzņēmumu sabiedrība Nirnberga sāka būvēt elektrisko dzelzceļu arī Pēterburgā un Maskavā.

 

1899. gada 14. septembris
Rīts. Sāk oficiāli ar ātrumu 15 km/h kursēt tramvajs līnijā Pilsētas tilts – Karosta. Šim faktam par godu pirmajās stundās Liepājas publika vizinās bez maksas. Atsaucība ir liela. Trīs stundās tramvaju izmanto apmēram 5 tūkstoši liepājnieku. Neredzētais, kustīgais brīnums visvairāk, šķiet, ietekmē ziņkārīgo Liepājas puiku prātus. Tie tramvaju cenšas izprovocēt, liekot uz tā sliedēm dažādus priekšmetus, lecot uz vagona kāpšļiem un metot tam ar akmeņiem. 
Pirmie deviņi tramvaja vagoni bija izgatavoti "Herbrandt" rūpnīcā Ķelnes pilsētā. 1903. gadā tiek iegādāti vēl seši šīs rūpnīcas tramvaji.
 
1900. gads
Pirmais darbības gads bijis veiksmīgs, tramvaju izmantojuši ap 500 000 pasažieru. Kārtības labad izdod saistošos tramvaja izmantošanas noteikumus, piemēram, nedrīkst mest uz sliedēm sniegu un braukt ar riteni pa tām, utt. Līdz Pirmajam pasaules karam vagonus dala 1. un 2.klasē. Par braucienu 1.klasē jāmaksā 5 kapeikas, 2.klasē – 3 kapeikas, skolēniem 2 kapeikas.  Un vēl – līdz pat Pirmajam Pasaules karam tramvaja darbinieki ir tikai vīrieši, strādājot 10 stundas dienā.
 
1928. gads
Nirnbergas uzņēmums pāriet kādas franču uzņēmējsabiedrības pārziņā. Taču liepājnieki savu tramvaju grib tikai sev, un 1928.gada 1.novembrī pilsēta pieņem lēmumu ielu dzelzceļa tīklu un arī elektrisko centrāli no frančiem atpirkt par nieka 1 600 000 latiem. Lai dabūtu tādu naudu, pilsēta ieķīlā bankā Peldu iestādi, muzeju, dārzniecību, policijas ēku un pat lopkautuvi. 
Tikai retos posmos sliežu ceļi iet paralēli viens otram, tādēļ arī galapunktos tramvajs nevis apgriežas, bet vadītājs no bijušā priekšgala iet uz aizmugures daļu, kas nu kļuva par priekšgalu. Vadītāja darbs ir gana grūts, jo viņam visas darba stundas jāstāv kājās un kabīni tikai no priekšpuses sedz stikls. Sānos viss atvērts, un tātad – vējš, lietus, sniegs – bija tramvaja vadītāja darba ikdienas neatņemama sastāvdaļa. 
 
Turpmākajos gados tramvaja līnija pilsētai sagādāja daudz problēmu – vajadzēja naudu kustības līniju paplašināšanai, vajadzēja atjaunot nolietotos un nedrošos sliežu ceļus. Vieni vienīgi izdevumi, no kuriem pieejamākā izeja, tāpat kā mūsdienās, tarifu paaugstināšana. Rezultātā samazinājās pasažieru skaits, kas radīja pašvaldībai tikai zaudējumus. Prese pārmeta Liepājas varas vīriem cenu mākslīgu palielinājumu un turēšanos pie atziņas : labāk iedzīvotājs iet kājām, nekā brauc tramvajos. Vēlāk, 1939. gadā, ņemot vērā sliežu nolietojumu, slēdza satiksmi posmā Peldu- Rožu iela. Tur sāka kursēt autobuss. Nekas labs negaidīja tramvaju arī nākamajos gados, Otrā Pasaules kara laikā neviens par to īpaši nerūpējās, bet... Pēc kara pasažieru skaits tramvajā palielinājās, radās līnijas uz Tosmari un Liepājas metalurgu, lai parūpētos par strādnieku nokļūšanu darbā. Biļetes cena tolaik bija 20 kapeikas, bet bez maksas padomju garā braukāja deputāti, varoņi, miliči un bērni līdz 8 gadu vecumam. Kā mūsdienās – tramvajā nedrīkstēja smēķēt, būt piedzērušam, netīram, vadāt ieročus un degošus materiālus. Padomju laikos proletāriskā garā domāja par līniju līdz Cukurfabrikai. Čakli šai akcijā piedalījās gan strādnieki, gan Pedagoģijas institūta studenti un pasniedzēji. Pagājušā gadsimta 50. gados mainīja tramvaja līnijas garumu, pamazām pielīdzinot mūsdienās pastāvošajai.
 
1960. gads
Tramvajs sāk kursēt pāri jaunajam tiltam. 1961. gadā tika nopirkti 10 jauni Gotha Т59 tramvaji.
 
1971. gads
Pēc ilgām diskusijām uzsāk līnijas būvi uz Dienvidu rietumu rajonu. Tās atklāšana, pārvarot dažādas grūtības, notiek jau pēc gada tieši pirms Jāņiem – 23. jūnijā. 1972. gadā tiek slēgta tramvaju satiksme ziemeļu virzienā uz Karostu.
 
1982. gads
Tramvaja līnija pakāpeniski pieņem mūsdienu kursēšanas līkni, proti, tramvajs ievirzās kustības līnijā pa Krišjāņa Valdemāra ielu.
 
2000. gads
Pirmo reizi uzņēmums saņem Valsts dotāciju sliežu remontam 43000 latu apjomā, kas ļauj atjaunot 1700 m sliežu ceļa. Liepājas dome atbalsta 3 tramvaju vagonu Tatra KT-4D iepirkšanu no Vācijas. Lai arī vagoni ir jau 20 gadus lietoti, pēc remonta tie izskatās gluži kā jauni.
Augustā ievieš elektroniskās biļešu marķēšanas iekārtas. Nu uz katras  biļetes, tās kompostrējot, parādās precīzs laiks, datums un vagona numurs.
 
2001. gads
Liepājas dome apstiprina investīciju programmu 2002 – 2005 gadam, lai nomainītu 1480 metru sliežu ceļa. Kopumā tas pilsētai izmaksā 221 007 latu.
 
2011. gads
Tiek plānots sākt jaunās tramvaja līnijas celtniecību uz Ezerkrasta rajonu. Tramvaja līnijas pagarinājuma tehnisko projektu izstrādāja arhitekta U. Pīlēna birojs. Eiropas institūciju kopējā investīciju summa ir 8 miljoni latu.
Projekts paredz:
• Pagarināt tramvaja līniju uz diviem kilometriem līdz mikrorajonam Ezerkrasts – no Klaipēdas ielas pa Tukuma, Ventas un M. Ķempes ielu.
Veikt esošās tramvaja līnijas rekonstrukciju, ieskaitot jauno komunikāciju izbūvi, labiekārtošanu un apzaļumošanu, pieturu izveidi un vides pieejamības nodrošināšanu.
Projekta „Liepājas tramvaja līnijas pagarināšana un esošās līnijas rekonstrukcija” realizācijas termiņš – pusotrs gads. Izdevumu lielāko daļu sedz Eiropas Reģionālās attīstības fonds (ERAF).
 
2012. gads
Martā noslēdz līgumu ar SIA „Skonto būve” par jaunās tramvaja līnijas būvdarbu veikšanu. Atbilstoši projekta realizācijas termiņiem līnijas izbūve jāpabeidz līdz gada beigām
12. aprīlī svinīgi tiek uzsākti Liepājas tramvaja līnijas pagarināšanas būvdarbi.
 
2013. gads
14.11.2013. ekspluatācijā nodoti tramvaja līnijas renovācijas darbi Liepājā posmos: Rīgas ielas posms no Raiņa ielas līdz Jaunajai ostmalai un K.Valdemāra ielas posms no Peldu ielas līdz Robežu ielai.
 
 
 
Informācija no resursa: http://photo.tramvaj.ru/Liepaja1.htm

Liepājas tramvajs pirms Pirmā pasaules kara. Attēlā redzama tramvaju stacija, kurā beidzās pilsētas tramvaja līnija pie Karostas. Pirmie elektriskā tramvaja vagoni Nr.1 līdz Nr.9, kuri kursēja pa Liepāju tika būvēti Vācijā, Ķelnes rūpnīcā "Herbrandt".

 

Tramvaja vagons Nr.8 Peldu ielā, kas dodas uz Kūrmāju. Tālāk fonā redzama māja starp Liepu un Dzintara ielu, kas saglabājusies līdz mūsdienām. Tramvaja līnija šajā vietā nav saglabājusies.

 

 

"Herbrandt" 1903. gada ražojuma vagons Nr.13 dodas Ūliha ielas virzienā pa Kūrmājas prospektu (tagadējais Kurmājas prospekta un Zvejnieku alejas krustojums). Nams fonā nav saglabājies. Aptuveni tur, kur ir nama ieejas durvis, patreiz izveidots celiņš, kas ved pie pieminekļa bojā gājušajiem jūrniekiem. 

 

"Herbrandt" 1903. gada ražojuma vagons Nr.12 no Peldu ielas gar kūrmāju dodas Kūrmājas prospekta virzienā. Pats kūrmājas nams saglabājies, taču nefunkcionē.

 

 

Pilsētas tilts pār Tirdzniecības kanālu trīsdesmitajos gados, kas līdz mūsdienām nav saglabājies. Priekšplānā tramvaja vagons Nr.19, pēdējais, ko pilsēta saņēma līdz Cariskās Krievijas sabrukumam. Šis esot bijis pats lielākais tramvaja vagons. Līdz pat piecdesmitajiem gadiem neviens jauns tramvaja vagons Liepājā netika iegādāts. Līdz mūsdienām saglabājušās tikai ostas noliktavas attēla kreisajā pusē, kanāla otrajā pusē.

 

"Herbrandt" 1899. gada ražojuma vagons Lielā ielā, pirms Pirmā pasaules kara.Tramvaja līnija šajā vietā saglabājusies arī mūsdienās. Pirmais un otrais nams attēla kreisajā pusē saglabājušies praktiski nemainītā izskatā. Trešais nams kreisajā pusē ir leģendārais nams, kurā 1919. gadā uzturējās Latvijas pagaidu valdība. Šis nams nams un arī nākamie aiz tā, nav saglabājušies, jo sagrauti Otrā pasaules kara laikā. nefunkcionē.
 

Tramvaja vagons Nr.14 Lielā ielā 1940. gadā. Aina šajā posmā kopš Otrā pasaules kara mainījusies pilnībā. Ēkas priekšplānā, abās pusēs nav saglabājušās. 

 

Laika posmā no 1949. gada līdz 1954. gadam Liepājas Tramvaju parks saņēma 12 tramvaju vagonu virsbūves. Attēlā vagons Nr. 107, kuram deva ideoloģiski lepnu nosaukumu "Komjauniešu vagons".

 

Vagons Nr. 19 ar piekabi pēc modernizācijas ar jaunu numerāciju- Nr.119 maršrutā Nr.1, pēc Otrā pasaules kara.

 

 

 

 

Sarkanarmijas ielas (tagad Kalpaka iela) sākums pie dzelzsceļa pārbrauktuves uz Raiņas ielas, kur tramvajs līnijā Nr. 4 sāk savu braucienu līdz izgriežamajam tiltam (tagad Kalpaka tiltam) uz Karostu. Attēlā viens no Liepājas Tramvaju parkā būvētajiem vagoniem, uz kura uzmontēta viena no 12 atsūtītajām virsbūvēm. Uzņēmums izdarīts 1955. gadā.

 

"Herbrandt" 1903. gada ražojuma vagons Nr.13, kam iedots cits numurs- Nr.113 Kviešu ielā. Tramvaja līnija Nr.3 uz Velnciemu pastāvēja no 1951. gada 21. aprīļa līdz 1952. gada ziemai, līdz tika slēgta kā nerentabla.
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
Laika posmā no 1949. gada līdz 1956. gadam Liepājas Tramvaju parkā tika uzbūvēti vairāki tramvaju vagoni. Viens no tiem bija vagons Nr.112, kas redzams attēlā uz Līvas laukuma ap 1950. gadu. Tramvaja vagoni tika būvēti uz rāmju un riteņu bāzes, kas tika atvesti no Vācijai atņemtās Kēningsbergas pilsētas. Pēdējie šīs sērijas vagoni tika norakstīti 1963. gadā. Ēkas aiz tramvaja vagona nav saglabājušās, savukārt līnija kopš astoņdesmito gadu visu ir pārnesta uz netālo Krišjāņa Valdemāra ielu.
 
Foto no Liepājas tramvaju parka arhīviem.
 
 

No 1959. gada līdz 1960. gadam Liepājas Tramvaju parks saņēma trīs T59B tipa vagonus ar piekabēm B59E. Attēlā vagons Nr. 133 ar piekabi Nr.33.

 

Foto no Liepājas tramvaju parka arhīva.

 

1957. gadā uz Liepāju tika atvesti pirmie astoņi "Gota" vagoni T57. Attēlā vagons Nr. 132 Ļeņina ielā (tagad Tirgoņu iela) dodas pilsētas centra virzienā. Apbūve abās ielas malā saglabājusies līdz mūsdienām.

Ilmāra Ādamsona foto, 1968. gads.

 

1961. gadā uz Liepāju tika atgādāti desmit modeļa T59E vagoni bez piekabēm. Tos izmantoja otrajā un ceturtajā maršrutā. Attēlā tramvajs Ļeņina (tagad Lielā iela) un Kārļa Marksa (tagad Graudu iela) ielas krustojumā. Attēlā redzamā ainava praktiski nav mainījusies līdz mūsdienām.

Ilmāra Ādamsona foto, 1968. gads.

 

Jaunie modeļa T62 vagoni Liepājas tramvaju parkā 1963. gadā. Attēlā redzamā ainava praktiski nav mainījusies līdz mūsdienām. 

 

 

 

Vecais modeļa T56 vagons Nr. 156 kopā ar jauno vagonu "Tatra" Nr. 209 Kuršu ielā pie Centrālā kolhozu tirgus, 1979. gada 1. augustā. Pēc trīs gadiem pa šo ielu tramvaji vairs nebrauks, jo tiks pabeigta jaunā divvirzienu līnijas izbūve pa Krišjāņa Valdemāra ielu. Attēlā redzamā ainava praktiski nav mainījusies. Ir tikai demontēto tramvaju vadus balstošie stabi un izņemti sliežu ceļi.

A. Šanini foto.

1972. gada 23. jūnijā notika svinīgā divvirzienu līnijas atklāšana līdz Vaiņodes ielai, kur tapa jaunais Dienvidrietumu mikrorajons. Attēlā redzams Līvas laukums. No attēla labajā pusē redzamajiem namiem līdz mūsdienām saglabājies tikai trešais nams, labajā augšējā stūrī.

Foto no Liepājas tramvaju parka arhīva.